Mēs nogriezāmies no saulainās takas uz Bezdelīgu ligzdu. Es nez kāpēc vienmēr biju domājis, ka tas ir restorāns, bet, kā mums priekšā saka visu zinošā Vikipēdija, tāds tur ir bijis tikai kādu laiku.
Tiesa, nesen to atkal atjaunoja un atkal aizvēra. Īsts karuselis.
Pēc rekonstrukcijas, 2002. gadā ēka atkal tika atvērta apmeklētājiem. Sākotnēji tajā atradās restorāns, bet pie pils sienām darbojās liels Krimas suvenīru tirgus.<
2011. gada jūlijā ēka tika nodota pašvaldības īpašumā, un tajā tika atklāta izstāde «Arhipa Kuindži burvju pasaule», kurā izstādīta glezna «Mēness nakts pie Dņepras»[1].
Vispārzināma bildīte
Oļa
Zviļņi
Vampīru pils
Putni uz klintīm
Jūra vilina nopeldēties
Tūristu ap Bezdelīgu ligzdu ka biezs. Es lietoju terminu “boksīti”, uzreiz atradās kāda kundze gados, kura ieinteresējās, no kurienes tad es tik gudru vārdu zinu, uz ko es atbildēju ar jautājumu uz jautājumu. Viņa lepni atbildēja, ka ir metalurģe ar 40 gadu stāžu.
Citi tūristi lēnām rāpās pa akmeņiem, kur cilvēki (kāzinieki?) sien lentītes uz laimi, bet es lēkāju kā kaziņa un lūdzu manu rīcību neatkārtot.
Vēl citi baidījās no augstuma un negāja klāt malai. Es savukārt, kad ir margas, no augstuma nebaidos.
Ēka, protams, ir brīnišķīga
Lūk tā
Gotiski gan
“A man tā gribas lidot”
Dvēsele prasa fotošopu
Nino D’Brokoli
Cik tad var jūs piebāzt ar šo būvi?
Atkal tā, nolādētā
Beidzot no tās atvadāmies
Pēc tam mēs iekāpām busiņā un braucām meklēt ēdnīcu. Tās vietā atradām glaunu restorānu ar folkloras elementiem interjerā, kura nosaukums bija “Pie Sievasmātes”. Es nez kāpēc visus ilgi pierunāju tur ieiet, pats nezinu, kāpēc. Nosaukums iepatikās, lai gan parasti es uz ko tādu vispār nepavelkos.
Viss kā pieaugušajiem – sālstrauku un citas atribūtikas brendings
Kā redzat, esam atkalapvienojušies ar Žeņu un Oļu
Žeņa un Oļa mums pastāstīja, kā viņi vairākas dienas gājuši pa kalniem lietusgāzēs bez GPS, vienkārši pēc neprecīzas kartes un vāji iemītām taciņām. Naglas no šiem cilvēkiem varētu kalt. Es tā nemāku.
Plāksnīte aizliedz ienākt ar pliku torsu
Pret ričukiem nevienam pretenziju nebija. Viesmīle paziņoja, ka viņi strādā līdz pēdējam klientam, uz ko Vova priecīgi noberzēja rokas: “Sēdēsim līdz rītam!”. Meitene sabijās un teica, ka uz mājām arī gribas.
Noformējums krutāks nekā “Lido”
Latvijā viltotus stārķus nevajag, īstos nav kur likt
Aizgājām mēs jau pret nakti
Ar nakšņošanu sanāca problēma – tuvumā tās nebija, vai arī naudu prasīja nehumānu. Nācās ilgi un mokoši braukt uz čuhņu, meklēt “telšu pilsētiņu”, pa mūsu modei – vietas teltīm.
Atrast mēs to atradām, bet tas atradās piekrastē, un vējš tajā naktī bija gandrīz pats stiprākais, kādu esmu savā mūžā redzējis. Pieskaitiet tam vēl lietusgāzi un aukstumu, un jūs sapratīsiet, kas tā bija par elli. Telti knapi uzslējām, tā to pūta prom. Man, ja atceraties, tobrīd jau vairākas dienas sāpēja sprands, tāpēc no rīta es pamodos totāli apdullis un ar arvien vairāk tirpstošu vaigu (tas sākās jau tajā vakarā). Ar ko tas beidzās, daudzi jau zina, bet pārējie uzzinās nākamajā sērijā.
Neskatoties uz to, diena pagāja auglīgi, Bezdelīgu ligzda ir smuka, un restorāns “Pie Sievasmātes”, lai arī ne pārāk lēts, man iepatikās. Bet nakšņošana viesuļvētrā – tā nu vispār uz visu mūžu paliks atmiņā.